Alfa Romeo: Vēstures liecinieks

Balansējot ekstravaganta itāļu dizainu ar praktiskām ikdienas auto vadītāja vajadzībām un iespējām vairāk kā simts gadu garumā, Alfa Romeo ir uzkrājis bagātu un autobūvē nozīmīgu vēstures liecību. Kopš savas dibināšanas 1910 gadā låne penger, šī autoražotāju kompānija ir radījusi auto pēc auto, kas piegādā motorsporta azartu un luksuss auto daili plašākās sabiedrības masām.

Pirms 116 gadiem, Cavalier Ugo Stella pārņēmot franču autobūves ražotni Milānas pierobežā, dzima Alfa Romeo. Gada laikā, kompānijas 24 zirgu spēku automobīlis, lika atskatīties motorsporta cienītājiem tādos autosacīkšu notikumos kā populārā Targa Florio sacīkstes. Pagājušā gadsimta 20. gados, Alfas jau dominēja uz Eiropas motorsporta skatuves. Starp autosporta leģendām, kas tajā laikā pārstāvēja Alfa Romeo krāsas, ir jāatzīmē arī nākamo Ferarri dibinātāju Enzo Ferarri.

Trīsdesmitajos gados Alfa Romeo sevi turpināja pārliecinoši pieteikt kā iekāri iedvesmojošu automobiļu ražotāju. Piemēram, 8C 2300 tika plaši uzskatīs kā sava laika iekārojamais sporta auto visā pasaulē. Šo uzslavu 8C 2300 argumentēja ne tikai ar Alfām raksturīgo smalko dizainu, bet arī ar uzvarām vairākos prestižos motorsporta pasākumos, starp tiem arī Mille Miglia un Le Mans 24 stundu sacensībās. Šīs leģendas gājienam pienāca gals 2. Pasaules kara laikā, kad sabiedroto uzlidojuma laikā tika nolīdzināta šo modeli ražojušā rūpnīca.

Līdz ar kara beigām, Alfa Romeo ražotnēs darbs atsākās un līdz ar to sākās jauns sporta sacīkšu uzvaru laikmets. Šajā laikā kompānija koncentrējās uz labi specificētu un vizuāli satriecošu auto ražošanu. Šis piegājiens viskrāšņāk vainagojās 1954 gadā, kad no konvejera nobrauca pirmā Giulietta: skaists auto, pieejams gan kā kupeja, gan kā kabriolets. Giulietta bez sarežģījumiem atrada ceļu līdz Itālijas, arvien maksātspējīgākajai, sabiedrībai.

1961. gadā, izlaisto Giuliettu skaits pārsniedza simts tūkstoš vienību, bet pati kompānija piesaistīja pasaules mēroga popularitāti. Ultra stilīgā četru durvju ģimenes salona Giulia izlaišana gadu vēlāk, paplašināja Alfa Romeo klientu auditoriju. Līdz 60. gadu vidum Alfa Romeo pievilcība pārauga globālā mērogā un Alfistu kustība bija dzimusi.

Septiņdesmito gadu sākumā, Alfa Romeo izmainīja autobūves pasauli laižot klajā Alfasud. Tas bija priekšpiedziņas hečbeks, kas piedāvāja, priekš savas klases, sportisku auto vadīšanas pieredzi apvienojumā ar iecirtīgiem sejas pantiem. Tas iezīmēja mūsdienu Alfa Romeo ierašanos tirgū: praktisks ikdienas auto ar nepavisam ne ikdienišķu dinamiku un dizainu.

Divdesmitā gadsimta noslēgumā, Alfa Romeo papildināja savu modeļu klāstu ar vairākiem auto – celmlaužiem. 1992. gadā tirgū nokļuva modelis 155, nodrošinot Alfu uzvaru Itāļu Superturismo sacīkstēs un, tajā pašā gadā, uzvarot Britu Šosejas Auto čempionātā. Alfa Romeo 155 sekoja lieliskie GTV un Spider, bet 1998 gadā, Gada auto ieguvušais – 156 modelis.

Divdesmit pirmājā gadsimtā Alfa ir uzkurinājusi savu jaunības mīlestību – Giulietta atdzima 2010 gadā, skaista piecu durvju heča formā, kas piedāvā iespaidīgu praktiskumu komplektā ar asu vadību un klasiskajiem, skaistajiem Alfas vaibstiem. Pateicoties zemām ražošanas izmaksām, videi draudzīgu kaitīgo izdedžu daudzumam un izcilajai degvielas ekonomijai, tā ir pienācīga pēctece kompānijas orģinālajam bestseleram. Jaunā Giulietta godam turpina Alfa Romeo tradīcijas, piegādājot luksusa auto vadīšanas pieredzi vidusšķiras auto entuziastiem. Skatoties nākotnē, Alfa Romeo sola saglabāt uzticību savām tradīcijām, apvienojot stilīgu dizainu ar augstām specifikācijām un samērīgām cenām. To, ka šis balanss starp dizainu un dinamiku, vēl joprojām ir kompānijas etoss apliecina, Alfas paspārnē izstrādātie konceptauto Nuvola Concept un Diva Concept.

Vairāk nekā tikai veiksme: Stāsts par Alfa Romeo četrlapu āboliņa logo

Divdesmitā gadsimta sākumā, autosportam vēl esot šūpuļa stadijā, drošība bija milzīga problēma, kas bieži paņēma talantīgu sportistu dzīvības. Šis ir stāsts ar traģēdijas elementiem, bet tas sākas ar Enzo Ferarri.

Auto vēsture nav iedomājama bez Ferrari, bet, savas karjeras sākumā, Enzo neklājās viegli. Talantīgais jaunietis bieži mainīja darbus un atradās nemitīgās finansiālās problēmās. Dzīve šķita tik bezcerīga, ka Ferrari apsvēra pašnāvību. Tomēr, 1919. gadā, Enzo satikās ar Ugo Sivoči, kurš tolaik strādāja mazā autoražotājā CMN. Abi ātri sadraudzējās, un, mēnešus vēlāk, nabadzīgais Ferrari bija biežs viesis Sivoči mājās. Tik līdz parādījās brīva vakance CMN ražotnē, Sivoči piedāvāja to savam jauniegūtajam draugam, līdz ar to uz mūžiem mainot auto industrijas vēsturi, tieši viņš pirmo reizi nosēdināja Ferarri aiz sacīkšu mašīnas stūres.

Abi draugi kopā nāca klajā ar jauniem, attapīgiem auto testiem. Desmitajās, leģendārajās itāļu autosacīkstēs – Targa Florio, viņi aizveda savas mašīnas uz starta līniju, braucot ar tām par publiskajiem ceļiem, un vienā brīdī, braucot nakts laikā, cauri reti apdzīvotajiem Itālijas lauku reģioniem, Enzo un Ugo nācās atgaiņāties no Vilku uzbrukuma.

Vēlāk, kad Ferarri nolīga Alfa Romeo, viņš atdarīja Ugo agrākajam pakalpojumam un drīz vien abi draugi strādāja plecu pie pleca, nu jau krietni prestižāka zīmola labā. Enzo un Ugo kopā aizņēma divas no četrām vietām pirmajā Alfa Romeo sacīkšu komandā. – atlikušās divas aizpildīja Džuzepe Kampari un Alberto Askari. Sivoči bija ātrākais no četrotnes. Viņš bieži izvirzījās vadībā, bet arī bieži to zaudēja, tādā veidā iegūdams braucēja, kuram laime nemēdz uzsmaidīt bieži, reputāciju un, tuvojoties 40 gadu atzīmei, Sivoči vēl joprojām nebija izcīnījis nevienu uzvaru.

Pirms 1923. gada Targa Florio sacīkstēm, agrākais riteņbraucējs Sivoči lielījās, ka šogad viņa neveiksmju sērijai pienāks gars. Ugo, noguris no savas sliktās veiksmes, nolēma pievienot laimes simbolu – četrlapu āboliņu, savai Alfa Romeo sacīkšu mašīnai. Viņš uzvarēja tā gada sacīkstes un, neskaitot jaunā braucēja lielo talantu, šķita, ka tieši lames zīme bija tā, kas palīdzēja triumfēt. Kā nekā Sivoči, braucējs, kurš vēl nesen nekad nebija kāpis uz goda pjedestāla paša augstākā pakāpiena, turpināja 1923. gadu, izcīnot vēl vairākas uzvaras savā, ar četrlapu āboliņu izrotātajā, Alfa Romeo.

Diemžēl, četrlapu āboliņš neglāba Sivoči dzīvību, treniņā piedzīvotā avārijā, tā paša gada nogalē Moncas trasē. To vēl nebija paspējuši uzkrāsot uz viņa jaunās Alfa Romeo P1 sacīkšu auto. Negadījuma dienas vakarā, galvenais inženieris Nikola Romeo paziņoja par pārējo Alfa Romeo, tajā gadā paredzēto, sacīkšu dalības atsaukšanu.

Pēc traģēdijas Moncā, Alfa Romeo godināja talantīgo braucēju garantējot, ka neviens Alfas sacīkšu braucējs vairs nekad nevarēs izmantot viņa Sivoči 17 numuru, kā arī paturot viņa veiksmīgo simbolu kā savas kompānijas logā, veicot tajā nelielas izmaiņas. Pirms Ugo nāves, četrlapu āboliņš, kas iepriekš bija attēlots uz balta dimanta formas četrstūra, katrai virsotnei simbolizējot vienu no četriem Alfa Romeo komandas braucējiem, turpmāk gūlās uz balta trijstūra tieši tāpat kā tas ir pazīstams mūsdienās. Vairāk kā 90 gadus pēc Ugo Sivoči, vīra, kurš, pašam to neapzinoties, izmainīja motorsporta vēsturi uz mūžīgiem laikiem, nāves, Alfa Romeo četrlapu āboliņš grezno kompānijas sportiskākos modeļus: sedanus, kupejas un hečbekus kā atgādinājums par viņa un Enzo ciešo draudzību un dziļajām itāļu motorsporta tradīcijām.

Tubolare Zagato: Alfas sacīkšu dominances simbols

Alfa Romeo Giulia Tubolare Zagato ir pagājušā gadsimta sešdesmito gadu veiksmīgākā sacīkšu Alfa. Neskatoties uz savu dominanci Eiropas sacīkšu trasēs, tas ir guvis vēl lielāku ievērību savu slaveno pievilcīgu vaibstu dēļ un tā ikoniskās Kammback astes, kas tika izstrādāta sadarbībā ar pašu Vunivaldu Kammu.

Alfa Romeo izlaida Tubolare Zagato 1963. gadā, tā tika bāzēta uz 105. Sērijas šasijas, kas šim nolūkm izgāja cauri spēcīgām modifikācijām. Tubolare Zagato tika uzstādīta uz ultraviegla cauruļu rāmja, kam tā var pateikties par daļu sava vārda. Perfekcionisma meklējumi vēja tuneļos, nolaida tās degunu tik zemu, ka šīs Alfas motoru nācās iestiprināt 20 grādu slīpumā. Auto izstrādes komandu vadīja pazīstamais itāļu autobūves dizaineris Erkole Spada, kas tāpat ir atbildīgs par tādiem modeļiem kā BMW E32 septītā un piektās sērijas, Lancia Flavia Sport, Ford GT 70, Fiat Tipo, Lancia Delta un daudziem citiem pazīstamiem 20. gadsimta auto dizainiem.

Auto virsbūvi izstrādāja un, no alumīnija loksnēm būvēja, Zagato rūpnīcā, pielietojot, tā laika aerodinamikas celmlaužu – Kammback tehnoloģijas, kuras arī pēc visiem šiem gadiem iegūst iespaidīgus rezultātus vēja tuneļos. Ar tukšu bāku, Giulia TZ sver tikai 660 kilogramus, kas, savienojumā ar lieliskajiem gaisa pretestības rādītājiem un 160 zirgu spēku dzinēju, nodrošināja mazo Alfu ar 215 km/h maksimālo ātrumu.

Tubolare Zagato runā paši par sevi: savās debijas sacīkstēs, 1963. gada Copa FISA, kas norisinājās slavenajā Monzas trasē, Itālijā, Lorenco Bandini vadītā Giulia TZ, triumfēja savā klasē, bet kopvērtējumā ieņēma otro vietu. Veiksmīgajai debijai sekoja iespaidīga uzvaru sērija savā klasē visās nozīmīgākajās Eiropas motosporta sacīkstēs. Sāncenši, aizmuguras atstāti, tika Sebringas 12 stundu, Targa Florio, Nirburgringas tūkstoš kilometru, Le Mans 24 stundu, Tour de France, Coupe des Alpes, Tour de Corse un Criterum des Cevennes sacīkstēs. Šos panākumus vēl spilgtākus padara Giulia TZ sāncenšu saraksts, kas Eiropas motosporta zelta laikmetā, iekļāva tādas leģendas kā Ferarri 250 GTO, Shelby GT350, Porche 904, Shelby Cobra Daytona, Austin-Healey Sprite, Triumph Spitfire, Ford GT40 un citas auto vēstures ikonas.

Atzīmējot Alfa Romeo simto dzimanas dienu, Zagato izgatavoja jubilejas modeli Alfa Romeo Tubolare Zagato 3. Šis unikālais auto tika izlaists tikai vienā eksemplārā, kas nonāca slavenā vācu auto kolekcionāra Martina Kappa kolekcijā. Lai arī Tubolare Zagato 3 nepiedalās ātruma sacīkstēs, tas bieži izpilda paraugdemonstrējumus dažādos auto šovos, ar tādiem slaveniem pilotiem aiz stūres kā Formulas 1 čempioni Džeisons Batons, Deivids Hils un Žaks Vilnēvs. Turklāt, šajās meistarklases demonstrācijās, ir ko redzēt, jo Turbulare Zagato 3, kuras svars, pateicoties slāpekļa šķiedras rāmim, ir vien 850 kilogrami, bet zem tā kaputa dzīvo 420 zirgu spēku, V8, 4.2 litru nezvērs, kas superauto iedzen līdz 300 kilometriem stundā, bet, no nulles līdz simtam, tā iedzenas 3.5 sekundēs. Gadu vēlāk Alfa Romeo izlaida vēl 9 šī modeļa Strradale versijas auto, ar vēl jaudīgāku, 8.4 litru dzinēju, kas to nodrošina ar 640 zirgu spēku jaudu.

Alfa Romeo uzbūvēja vien 101 Giulia Tubular Zagato eksemplārus un, mūsdienās sastapt kādu no tiem, ir milzīgs retums. Tādēļ, kā arī valdzinošā izskata, leģendāro sacīkšu lauru un lieliskās dinamikas dēļ, Tubular Zagato ir ļoti iecienīta kolekcionāru vidū. Giulia TZ modelis, kurš nobrauca no konvejera lentas ar 39. kārtas numuru, tika pārdots par 1,2 miljoniem eiro.

Alfa Romeo Alfetta: Aizmirstā 116 sērijas klasika

GTV sērijas kupeju ēnā palikusī, Alfetta noteikti ir nopelnījusi vietu auto vēsturē kā klasiska Alfas klasika. Plakans deguns, īsā, tomēr stiprā aste un lieli, spārnu atsegti riteņi, tāds Tipo 116 pirmo reizi parādījās Alfa Romeo dizaineru skicēs. Modeļa, kas vēlāk tika pārkristīts par Alfettu, izpēte aizsākās Alfa Romeo Progetti ed Esperizenze departamentā 1967. gada beigās. Komandas vadītājs bija Oracio Satta, par dizainu atbildēja Ivo Koluči, bet mehānika bija Džuzepes Busso rokās. Viņu uzdevums bija izstrādāt ērtu un iespaidīgu dārgā gala salonu, kas tiktu pārdots vienlaicīgi, un, ar laiku aizstātu, Giulia un 2000 berlina modeļus, tādā veidā tieši sacenšoties ar BMW. Jaunais modelis būtu platāks un augstāks par Berlinu, bet ne garāks un, šādām dimensiju atšķirībām, bija jāveido iespaidīgāks veidols.

Konvenciālā priekšējās piedziņas un ātrumkārbas savienojuma ar pakaļējo asi, inženieri koncentrējās uz atšķirīgu uzkares uzstādījumu. Viņi pārvietoja ātrumkārbu uz aizmugurējo asi, lai iegūtu vairāk vietas priekšējam pasažieru nodalījumam un, lai iegūtu labāku svara sadali. Visbeidzot, tie izlēma par labu sarežģītai un dārgai De Dion pakaļējajai asij, kas jau bija testēta uz diviem Alfa Romeo sacīkšu modeļiem: vienvietīgā, 1951. gada 159. modeļa un Sportiva 1954. gada prototipa. Šī sistēma vēl nekad nebija pārbaudīta uz šosejas Alfām, kaut gan Lancia un Rover to izmantoja savos, attiecīgi: Aurelia un 2000 modeļos.

Kas attiecas uz dzinēju, Alfettai tika noskatīts klasiskais četru cilindru dvīņu turbo ar hemisfērisko aizdedzes kambari un 1779 kubikcentimentru tilpumu. Šis motora dizains tika uzskatīts par efektivitātes simbolu, īpaši komplektā ar dvīņu čoka karburatoru. 116. sērijas Alfetta tika ražota līdz 1984. gadam. Tajā laikā, tikai modeļa virsbūve izgāja cauri nelielām pārvērtībām, katru reizi cenšoties izpatikt vienmēr mainīgajām klientu vēlmēm.

No tehniskās puses Alfettas bija visai vienkāršas. Vienīga nopietnā problēma, kas tika novērota prototipos, bija pārāk stiprā gāzes vibrācija, kas pārslogoja transmisiju, kas bieži izraisīja dažādus mehānismu plīsumus. Šīs ķibeles radās dēļ, uz pakaļējās ass uzmontētās, ātrumkārbas dēļ. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ tika atsaukta Alfettas debija 1971. gada Turīnas auto šovā. Vēlā inženieriem izdevās atrisināt šo problēmu, pievienojot papildus, vibrācijas absorbējošus materiālus pārslēgumkārbai. Alfetta galu galā debitēja gadu vēlāk, 1972. gada Džirgano auto izstādes ietvaros.

Alfetta liesliki iederējās Alfa Romeo modeļu klāstā aizpildot robu starp Giulia Sper 1.6. un 2000 berlina, pēc dinamikas un cenas. Modeļa modernīgums bija skaidri saskatāms smalki piegrieztajā dizaina stilā un labi izkārtotajā salonā, kas nodrošināja pasažieru ērtību. Tādi dizaina elementi kā, platajā jumtā iestrādātās, plašās stikla virsmas un ieliektie sānu logi, vēl nebija redzēti nevienā no iepriekšējām Alfām. Pasteļu krāsu paletē tika iekļauti tādi toņi kā houktorna baltais, indigo pelēkais, Alfas sarkanais un citi, bet melnā cienītājiem nācās šķirties no papildus 100 tūkstoš lirām. Salona interjers bija tradicionālā Alfa Romeo stilā. Īsts koks tika izmantots stūres un priekšējā paneļa elementu apdarē. Krēsli un paglvji bija apšūti ar audumu.

Gala produkts tīri labi gāja pie sirds Eiropas un citu tirgu pircējiem. Ar dažādu tilpumu dzinējiem aprīkotās Alfettas, no kuriem vislabāk klājās ar divlitrīgā motora modeļiem, tika pārdotas vairāk kā 40 tūkstošos eksemplāru. Alfettas slīdēja pa konveijera lenti 12 gadus, līdz ražošana tika pārtraukta 1984. gadā.