post

Divdesmitā gadsimta sākumā, autosportam vēl esot šūpuļa stadijā, drošība bija milzīga problēma, kas bieži paņēma talantīgu sportistu dzīvības. Šis ir stāsts ar traģēdijas elementiem, bet tas sākas ar Enzo Ferarri.

Auto vēsture nav iedomājama bez Ferrari, bet, savas karjeras sākumā, Enzo neklājās viegli. Talantīgais jaunietis bieži mainīja darbus un atradās nemitīgās finansiālās problēmās. Dzīve šķita tik bezcerīga, ka Ferrari apsvēra pašnāvību. Tomēr, 1919. gadā, Enzo satikās ar Ugo Sivoči, kurš tolaik strādāja mazā autoražotājā CMN. Abi ātri sadraudzējās, un, mēnešus vēlāk, nabadzīgais Ferrari bija biežs viesis Sivoči mājās. Tik līdz parādījās brīva vakance CMN ražotnē, Sivoči piedāvāja to savam jauniegūtajam draugam, līdz ar to uz mūžiem mainot auto industrijas vēsturi, tieši viņš pirmo reizi nosēdināja Ferarri aiz sacīkšu mašīnas stūres.

Abi draugi kopā nāca klajā ar jauniem, attapīgiem auto testiem. Desmitajās, leģendārajās itāļu autosacīkstēs – Targa Florio, viņi aizveda savas mašīnas uz starta līniju, braucot ar tām par publiskajiem ceļiem, un vienā brīdī, braucot nakts laikā, cauri reti apdzīvotajiem Itālijas lauku reģioniem, Enzo un Ugo nācās atgaiņāties no Vilku uzbrukuma.

Vēlāk, kad Ferarri nolīga Alfa Romeo, viņš atdarīja Ugo agrākajam pakalpojumam un drīz vien abi draugi strādāja plecu pie pleca, nu jau krietni prestižāka zīmola labā. Enzo un Ugo kopā aizņēma divas no četrām vietām pirmajā Alfa Romeo sacīkšu komandā. – atlikušās divas aizpildīja Džuzepe Kampari un Alberto Askari. Sivoči bija ātrākais no četrotnes. Viņš bieži izvirzījās vadībā, bet arī bieži to zaudēja, tādā veidā iegūdams braucēja, kuram laime nemēdz uzsmaidīt bieži, reputāciju un, tuvojoties 40 gadu atzīmei, Sivoči vēl joprojām nebija izcīnījis nevienu uzvaru.

Pirms 1923. gada Targa Florio sacīkstēm, agrākais riteņbraucējs Sivoči lielījās, ka šogad viņa neveiksmju sērijai pienāks gars. Ugo, noguris no savas sliktās veiksmes, nolēma pievienot laimes simbolu – četrlapu āboliņu, savai Alfa Romeo sacīkšu mašīnai. Viņš uzvarēja tā gada sacīkstes un, neskaitot jaunā braucēja lielo talantu, šķita, ka tieši lames zīme bija tā, kas palīdzēja triumfēt. Kā nekā Sivoči, braucējs, kurš vēl nesen nekad nebija kāpis uz goda pjedestāla paša augstākā pakāpiena, turpināja 1923. gadu, izcīnot vēl vairākas uzvaras savā, ar četrlapu āboliņu izrotātajā, Alfa Romeo.

Diemžēl, četrlapu āboliņš neglāba Sivoči dzīvību, treniņā piedzīvotā avārijā, tā paša gada nogalē Moncas trasē. To vēl nebija paspējuši uzkrāsot uz viņa jaunās Alfa Romeo P1 sacīkšu auto. Negadījuma dienas vakarā, galvenais inženieris Nikola Romeo paziņoja par pārējo Alfa Romeo, tajā gadā paredzēto, sacīkšu dalības atsaukšanu.

Pēc traģēdijas Moncā, Alfa Romeo godināja talantīgo braucēju garantējot, ka neviens Alfas sacīkšu braucējs vairs nekad nevarēs izmantot viņa Sivoči 17 numuru, kā arī paturot viņa veiksmīgo simbolu kā savas kompānijas logā, veicot tajā nelielas izmaiņas. Pirms Ugo nāves, četrlapu āboliņš, kas iepriekš bija attēlots uz balta dimanta formas četrstūra, katrai virsotnei simbolizējot vienu no četriem Alfa Romeo komandas braucējiem, turpmāk gūlās uz balta trijstūra tieši tāpat kā tas ir pazīstams mūsdienās. Vairāk kā 90 gadus pēc Ugo Sivoči, vīra, kurš, pašam to neapzinoties, izmainīja motorsporta vēsturi uz mūžīgiem laikiem, nāves, Alfa Romeo četrlapu āboliņš grezno kompānijas sportiskākos modeļus: sedanus, kupejas un hečbekus kā atgādinājums par viņa un Enzo ciešo draudzību un dziļajām itāļu motorsporta tradīcijām.