post

GTV sērijas kupeju ēnā palikusī, Alfetta noteikti ir nopelnījusi vietu auto vēsturē kā klasiska Alfas klasika. Plakans deguns, īsā, tomēr stiprā aste un lieli, spārnu atsegti riteņi, tāds Tipo 116 pirmo reizi parādījās Alfa Romeo dizaineru skicēs. Modeļa, kas vēlāk tika pārkristīts par Alfettu, izpēte aizsākās Alfa Romeo Progetti ed Esperizenze departamentā 1967. gada beigās. Komandas vadītājs bija Oracio Satta, par dizainu atbildēja Ivo Koluči, bet mehānika bija Džuzepes Busso rokās. Viņu uzdevums bija izstrādāt ērtu un iespaidīgu dārgā gala salonu, kas tiktu pārdots vienlaicīgi, un, ar laiku aizstātu, Giulia un 2000 berlina modeļus, tādā veidā tieši sacenšoties ar BMW. Jaunais modelis būtu platāks un augstāks par Berlinu, bet ne garāks un, šādām dimensiju atšķirībām, bija jāveido iespaidīgāks veidols.

Konvenciālā priekšējās piedziņas un ātrumkārbas savienojuma ar pakaļējo asi, inženieri koncentrējās uz atšķirīgu uzkares uzstādījumu. Viņi pārvietoja ātrumkārbu uz aizmugurējo asi, lai iegūtu vairāk vietas priekšējam pasažieru nodalījumam un, lai iegūtu labāku svara sadali. Visbeidzot, tie izlēma par labu sarežģītai un dārgai De Dion pakaļējajai asij, kas jau bija testēta uz diviem Alfa Romeo sacīkšu modeļiem: vienvietīgā, 1951. gada 159. modeļa un Sportiva 1954. gada prototipa. Šī sistēma vēl nekad nebija pārbaudīta uz šosejas Alfām, kaut gan Lancia un Rover to izmantoja savos, attiecīgi: Aurelia un 2000 modeļos.

Kas attiecas uz dzinēju, Alfettai tika noskatīts klasiskais četru cilindru dvīņu turbo ar hemisfērisko aizdedzes kambari un 1779 kubikcentimentru tilpumu. Šis motora dizains tika uzskatīts par efektivitātes simbolu, īpaši komplektā ar dvīņu čoka karburatoru. 116. sērijas Alfetta tika ražota līdz 1984. gadam. Tajā laikā, tikai modeļa virsbūve izgāja cauri nelielām pārvērtībām, katru reizi cenšoties izpatikt vienmēr mainīgajām klientu vēlmēm.

No tehniskās puses Alfettas bija visai vienkāršas. Vienīga nopietnā problēma, kas tika novērota prototipos, bija pārāk stiprā gāzes vibrācija, kas pārslogoja transmisiju, kas bieži izraisīja dažādus mehānismu plīsumus. Šīs ķibeles radās dēļ, uz pakaļējās ass uzmontētās, ātrumkārbas dēļ. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ tika atsaukta Alfettas debija 1971. gada Turīnas auto šovā. Vēlā inženieriem izdevās atrisināt šo problēmu, pievienojot papildus, vibrācijas absorbējošus materiālus pārslēgumkārbai. Alfetta galu galā debitēja gadu vēlāk, 1972. gada Džirgano auto izstādes ietvaros.

Alfetta liesliki iederējās Alfa Romeo modeļu klāstā aizpildot robu starp Giulia Sper 1.6. un 2000 berlina, pēc dinamikas un cenas. Modeļa modernīgums bija skaidri saskatāms smalki piegrieztajā dizaina stilā un labi izkārtotajā salonā, kas nodrošināja pasažieru ērtību. Tādi dizaina elementi kā, platajā jumtā iestrādātās, plašās stikla virsmas un ieliektie sānu logi, vēl nebija redzēti nevienā no iepriekšējām Alfām. Pasteļu krāsu paletē tika iekļauti tādi toņi kā houktorna baltais, indigo pelēkais, Alfas sarkanais un citi, bet melnā cienītājiem nācās šķirties no papildus 100 tūkstoš lirām. Salona interjers bija tradicionālā Alfa Romeo stilā. Īsts koks tika izmantots stūres un priekšējā paneļa elementu apdarē. Krēsli un paglvji bija apšūti ar audumu.

Gala produkts tīri labi gāja pie sirds Eiropas un citu tirgu pircējiem. Ar dažādu tilpumu dzinējiem aprīkotās Alfettas, no kuriem vislabāk klājās ar divlitrīgā motora modeļiem, tika pārdotas vairāk kā 40 tūkstošos eksemplāru. Alfettas slīdēja pa konveijera lenti 12 gadus, līdz ražošana tika pārtraukta 1984. gadā.